Falseta vingrinājumi un pasāžas popdziedāšanai
· 4 min lasīšanas
Vieglā, gaisīgā popdziedāšana balstās uz trim savstarpēji saistītām prasmēm: tīru pārlēcienu falsetā, nevis nošķiršanos tajā, ātru un precīzu kustību pa pentatonikas pasāžām un frāzes nešanu pāri elpai, kas sākumā šķiet vairāk, nekā ērti. Neviena no tām pati par sevi nav grūta. Stilu īpašu padara tas, ka visas trīs tiek izpildītas tā, lai piepūle nebūtu manāma.
Šis ir uz praksi vērsts ceļvedis: pie kā strādāt, kādā secībā un kuri konkrētie vingrinājumi trenē katru daļu.
Trīs prasmes, no kurām atkarīgs šis skanējums
Vieglais popmūzikas skanējums dod priekšroku gaisīgai augšai, nevis jaudīgai, ātrai un tīrai pentatonikas kustībai, nevis ilgam beltingam, un frāzēšanai, kas stiepjas pāri visai rindai, nevis sadalās īsos izvirdumos. Nekam no tā nav vajadzīgs spēks. Drīzāk otrādi: spiešana strādā pret to. Uzspiests falsets skan sasprindzināts, nevis viegls, un steidzīga pasāža skan nevīžīgi, nevis ātri.
Tālāk redzamie vingrinājumi veido katru daļu atsevišķi, pirms prasa tās apvienot.
Pārlēciens: ieeja falsetā
Lielākā daļa dziedātāju, kas “nevar falsetu”, patiesībā var, bet tikai ielaužoties tajā, nevis tīri pārlecot. Vingrinājums pārlēciens falsetā 1-8-1 uz “u” izdala tieši šo pāreju: sāc uz zemas notis parastajā balsī, pārleci veselu oktāvu uz vieglu falsetu, tad atgriezies lejā. Tā kā tas ir oktāvas lēciens, nevis pakāpenisks kāpums, nav neskaidras vidus zonas, kur balsij jālemj, ko darīt; tas ir vai nu krūšu balss, vai falsets, tīri.
Kad lēciens kļūst drošs, falsets: ilgs augsts “u” prasa palikt tur augšā. Tā ir ilga nots virs tava parastā krūšu diapazona, vienmērīgi noturēta uz gaisīga “u”. Šeit vairums iesācēju atklāj, ka falsetam vajag mazāku gaisa spiedienu, nekā viņi pieraduši dot notij, nevis lielāku; ja augstums šūpojas vai krītas, samazini elpu, nevis spied stiprāk. Ja vēlies izdalīt šo vienu noti ārpus vingrinājuma un vienkārši noskatīties, kā tā nostabilizējas, tiešraides tūneris rāda notis nosaukumu, novirzi centos un reāllaika līniju, bez fonā darbojoša vingrinājuma.
Pentatonikas pasāžu veidošana
Popmūzikas pasāžas gandrīz vienmēr veido no piecu notu pentatonikas gammas, nevis pilnas septiņu notu gammas, un tas ir daļa no iemesla, kāpēc tās skan gludi, nevis “klasiski”. Pustoņu izteiksmē mažora pentatonikas paraugs ir 0-2-4-7-9: nav blakus esošu pustoņu, un tieši tāpēc pa to var ātri pārvietoties bez grūtībām.
Sāc ar pentatonikas pasāžu lejup 8-6-5-3-2-1: no parauga augšas ātra nolaišanās pa pentatonikas gammu līdz apakšai. Šī ir visbiežākā forma popmūzikas pasāžās, un to vērts pārmērīgi trenēt lēni, pirms paātrināt, jo precizitāte lēnā tempā ir tas, kas vēlāk dara iespējamu precizitāti ātrā tempā. Tad pentatonikas pasāža augšup apgriež virzienu un nonāk pie noturētas notis augšā, kas ir tuvāk tam, kā pasāža parasti noslēdzas īstā frāzē: kā ievads notij, ko pēc tam notur.
Abi vingrinājumi soli pa solim kāpj pa tavu saglabāto diapazonu un atpakaļ, tāpēc pasāžas paliek tajā, ko vari ērti sasniegt, arī vingrinājumam virzoties uz priekšu.
Ornamentu un frāzēšanas pievienošana
Kad taisna pasāža šķiet ērta, nelieli ornamenti ir tas, kas liek tai skanēt kā apzinātai frāzes daļai, nevis gammas vingrinājumam. Grupeto 5-6-5-3-1, piecu notu forma, ir klasisks popmūzikas ornaments rindas beigās: ātra augšējā blakus nots pirms nostāšanās. Trenē to pietiekami lēni, lai katra nots būtu atšķirama, pirms mēģini panākt, lai tas skan nepiespiesti; grupeto, kas patiesībā ir četri atsevišķi augstumi, skan daudz dabiskāk nekā tāds, kas saplūst vienā slīdējumā.
Garas frāzes un gaisa izsīkšana
Otra šī skanējuma puse ir frāzes noturēšana kopā pāri vairāk notīm, nekā parasti ļauj viena ērta elpa. Gara frāze uz vienas elpas (12 s) ir vienpadsmit legato notis uz vienas elpas, apmēram divpadsmit sekundes. Tas ir ilgāk nekā vairumā ikdienas dziedāšanas, un tas ir ar nolūku: popbalādu frāzes dažkārt ir pat garākas par šo.
Kļūda šeit nav tieši gaisa izsīkšana; tā ir gaisa nevienmērīga tērēšana, tāpēc pēdējās divas vai trīs notis tiek pasteidzinātas vai nokrīt, jo nekas vairs nav atlicis, lai tās atbalstītu. Ja tā notiek, risinājums parasti nav “paņemt lielāku elpu”. Tas ir tērēt mazāk gaisa agrākajām notīm, lai kaut kas paliktu beigām. Tā ir kontroles problēma, nevis plaušu ietilpības problēma, un tā uzlabojas, atkārtojot tieši šo vingrinājumu, vairāk nekā ar atsevišķi veiktiem elpošanas vingrinājumiem.
Ko rezultāts stāsta un ko nestāsta
Katra nots katrā šeit minētajā vingrinājumā tiek vērtēta pret mērķa augstumu ar zaļu, dzeltenu vai sarkanu rezultātu un vērtējumu, piemēram, par zemu, par augstu vai nestabili, tāpat kā jebkur citur lietotnē. Falseta un slīdējumu vingrinājumi, piemēram, pārlēciens un pasāžas, izmanto plašāku pielaidi nekā vienkārša noturēta nots, jo slīdošs augstums pēc būtības ir mazāk precīzs nekā noturēts, un rezultāts to ņem vērā.
To, ko rezultāts nespēj pateikt, ir tas, vai tavs falsets skan gaisīgi kontrolētā veidā vai tikai elpojoši un vāji, vai pasāža skan muzikāli, nevis mehāniski. Tas ir klausīšanās spriedums, un tam paredzēts iebūvētais atskaņojums pēc katra vingrinājuma, kas atskaņo tavu mēģinājumu kopā ar klavierēm un klavieru rulli. Augstuma precizitāte un labi skanošs mēģinājums nav viens un tas pats; izmanto rezultātu, lai labotu augstumu, un savas ausis atskaņojumā, lai labotu visu pārējo.
Kur iet tālāk
Ja elpa beidzas krietni pirms divpadsmitās sekundes garās frāzes vingrinājumā, elpas balsts: šņākšanas tests un 4 vingrinājumi vērts darīt atsevišķi dažās sesijās. Ja vēlies vairāk pentatonikas materiāla, kad šie vingrinājumi šķiet stabili, pentatonikas pasāžas soli pa solim iet tālāk uz ātrākām un daudzveidīgākām pasāžu formām. Un ja tava balss tiecas uz stiprāku, jaudīgāku augšu, nevis vieglu, jauktās balss vingrinājumi trenē stilu, ko šī raksta pārlēciena vingrinājums apzināti apiet.
Lielākā daļa falseta grūtību izrādās pārlēciena problēma, nevis falseta problēma, tāpēc tas ir pirmais, ko izmēģināt lietotnē. Lietotnes programma “Ceļš: Pops (pasāžas un falsets)” saliek šos vingrinājumus pareizā secībā.