Pentatonikas pasāžu dziedāšana soli pa solim
· 4 min lasīšanas
Kas pasāžu padara “pentatonisku”
Pasāža ir ātra notu virkne, kas savieno divus melodijas punktus un parasti beidzas ar noturētu noti. Lielākā daļa popmūzikas pasāžu, sākot ar ātru pacēlumu pirms piedziedājuma un beidzot ar garu nokrišanu frāzes beigās, ir veidotas no pentatonikas gammas. Šī gamma no parastās mažora vai minora gammas izņem divas notis, tās, kas atrodas tikai pustoņa attālumā no kaimiņa. Kad tās ir prom, katrs atlikušais solis ir vesels tonis vai mazā terce. Nav pustoņa, kurā balss varētu aizķerties, un tieši tāpēc pentatonikas pasāžas šķiet gludas pat ātrā tempā un parādās visur popmūzikas, R&B un folka melodijās.
Divas pentatonikas gammas, kas tev vajadzīgas
Mažora pentatonika ir pamattonis, lielā sekunda, lielā terce, tīrā kvinta, lielā seksta, oktāva: piecas notis, divu pustoņu attālumā, izņemot divas mazās terces. Tā skan atvērti un spilgti, un tā ir forma aiz lielākās daļas popmūzikas augšupejošo un lejupejošo pasāžu. Minora pentatonika ir pamattonis, mazā terce, tīrā kvarta, tīrā kvinta, mazā septima, oktāva. Tā pati piecu notu loģika, cita krāsa: tumšāka, tuvāka blūza un R&B frāzēšanai. Lai tās labi nodziedātu, pustoņu skaits nav jāiegaumē, taču formas zināšana palīdz dzirdēt, kur tu esi pasāžā, nevis minēt.
Vispirms apgūsti formu, pēc tam ātrumu
Pirms mēģini pasāžu izpildes ātrumā, nodziedi pašu gammu lēni, noti pa notij, uz augšu un atpakaļ. Vingrinājums mažora pentatonika lietotnē dara tieši to: vienpadsmit notis uz spilgta “ne”, katrs atkārtojums par pustoni augstāk, līdz sasniedz sava ērtā diapazona augšu, tad atpakaļ lejā. Nesteidzies ar šo soli. Pasāža vienmēr ir tikai gamma, ko jau zini, nodziedāta ātri. Ja lēnā versija ir nestabila, ātrā versija būs tikai nestabila versija ar mazāk laika to pamanīt.
Lejupejošā pasāža: tā, ko lietosi visbiežāk
Visbiežākā forma popmūzikā ir pasāža lejup no oktāvas: oktāva, seksta, kvinta, terce, sekunda, pamattonis. Lietotnē tā ir pentatonikas pasāža lejup 8-6-5-3-2-1, sešas notis uz “je”, piecas ātras un viena noturēta apakšā. Uztver katru no pirmajām piecām kā savu nelielo impulsu, nevis slīdējumu. Izplatīts ieradums ir notis izplūdināt glissando, jo tas šķiet drošāk nekā apņemties sešiem atsevišķiem augstumiem. Cīnies pret šo instinktu. Klavieru rullis parādīs piecus īsus blokus, kuriem katram atsevišķi jākļūst zaļiem, un slīdējums tiek nolasīts kā plakans, nestabils augstums visās tajās, nevis seši tīri trāpījumi.
Augšupejošā pasāža: mērķē uz augšējo noti
Dodoties augšup, tās pašas piecas notis uz kaut ko ved: uz noturētu oktāvu augšā. Pentatonikas pasāžā augšup piecas ātrās notis ir pieejas soļi un oktāva ir galamērķis, ko notur pusotru taktsdaļu. Tipiskā kļūda šeit atšķiras no lejupejošās pasāžas: dziedātāji pasteidzina kāpumu un ierodas zem augstuma, tāpēc noturētā nots sākas par zemu un tai jālabojas, ko lietotne vērtē kā nestabilu, nevis par augstu vai par zemu. Dziedi pirmās piecas notis viegli, turi žokli mierīgu un ļauj pēdējai notij būt tam vienam brīdim, kad patiešām ieliec skaļumu un garumu.
Pievieno blūza krāsu
Trīs no piecām pentatonikas notīm mainās, lai iegūtu minora versiju: sekunda kļūst par mazo terci, terce kļūst par tīro kvartu un seksta kļūst par mazo septimu. Tikai pamattonis un kvinta paliek tur, kur bija. Šīs tumšākās piecu notu kopas ir minora pentatonika, skaņa aiz blūza pasāžas. Tā kustas tāpat, no oktāvas lejup uz pamattoni, bet krāsa ir siltāka un smagāka. Vingrinājums izmanto “no”, apaļāku patskani, kas piestāv noskaņojumam. Mazā terce ir nots, ko dziedātāji visbiežāk pēc ieraduma ļauj novirzīties uz augšu pret tās mažora brālēnu, tāpēc to vērts pārbaudīt atsevišķi: palēnini pasāžu, ieklausies šajā intervālā atsevišķi un nodziedi to kā savu atšķirīgu augstumu, nevis mažora versijas nokrāsu.
Grupeto un frāzes, kas veidotas no tām pašām piecām notīm
Kad taisnās pasāžas šķiet stabilas, tās pašas piecas notis parādās atkal kā ornamenti un pilnas frāzes. Grupeto 5-6-5-3-1 ir mazā figūra, kas noslēdz neskaitāmas popmūzikas rindas: ātrs pieskāriens uz augšu līdz sekstai un atpakaļ, tad lejup uz terci un mājās. Ritmiska pentatonikas frāze ievieto gammas pirmās trīs notis runātā, sinkopētā ritmā, nevis taisnā laikā, kas ir tuvāk tam, kā pasāžas patiešām sēž dziedātā tekstā. Un ja vēlies dzirdēt visu gammu izmantotu kā īstu melodiju, nevis vingrinājumu, Amazing Grace ir pentatoniska no pirmās notis līdz pēdējai, ar īsām divu notu melismām, kas patiesībā ir sīkas pasāžas, iebūvētas melodijā.
Kur pasāžas neizdodas (un kā to labot)
Trīs problēmas aptver lielāko daļu pasāžu grūtību. Pirmkārt, slīdēšana soļošanas vietā: risinājums vienmēr ir palēnināt, līdz katra nots ir atsevišķs notikums, tad pakāpeniski atkal paātrināt. Otrkārt, gaisa izsīkšana pusceļā, kas parasti nozīmē, ka sāki par skaļu; nodziedi pirmo noti klusāk, nekā šķiet dabiski, lai pietiktu elpas noturētajai notij beigās. Treškārt, mērķa augstuma zaudēšana ātrā pasāžā, ko ir vieglāk diagnosticēt nekā labot tikai pēc auss. Augstuma noteicējs rāda tavu augstumu kā tiešraides līniju, bez parauga, kam sekot, un bez rezultāta beigās, tāpēc vari nodziedāt pasāžu uz pusi lēnāk un redzēt tieši, kur tā novirzās, pirms mēģini pilnā tempā. Ja tu pastāvīgi nonāc zem augstuma, nevis nejauši klīsti, tas ir atšķirīgs paraugs, ko vērts izlasīt atsevišķi; skati kāpēc tu dziedi par zemu, lai uzzinātu, kas to parasti izraisa.
Pasāžas ir neliela prasme ar īsu mācīšanās līkni, kad forma ir pazīstama: lēna gamma, lejupejoša pasāža, augšupejoša pasāža, minora varianta pasāža, tad ornamenti, kas veidoti no tām pašām piecām notīm. Ja vēlies arī pārlēcienus falsetā un garās frāzes, uz kurām pasāžas bieži ved, falseta pārlēcieni un pasāžas turpina no šejienes. Katra iepriekš minētā pasāža ir Clearsing bezmaksas versijā (ar dienas ierobežojumiem), automātiski transponēta, lai notis atrastos tavā diapazonā, kamēr strādā pie ātruma un formas.